Artūrs Līmanis par D.Vilkersona grāmatu "Viss piepildīts", kristiešu farizejismu, evaņģēlija būtību

Johannes Raimers par garīgajām dāvanām, mūsdienu draudzi un LGBT

Ilgvars Vērmelis par Maikla Velsa kalpošanu, sakautiem kristiešiem, draudzēm un komunismu ASV

"Parakletos" podkāstā mācītājs Dainis Pandars sarunājas ar misionāru Ilgvaru Vērmeli par mācītāja Maikla Velsa kalpošanu Latvijā, viņa grāmatām, Kristus garīgo dzīvību mūsos, kā arī par aktualitātēm ASV, kur komunisms arvien vairāk pārņem ietekmi gan politikā, gan kristīgajās draudzēs.

Vairāk par Maikla Velsa grāmatām: https://www.parakletos.lv/veikals/?brand%5B%5D=Maikls+Velss

Ņina Rotkina par dziedināšanas un atbrīvošanas kalpošanu, šķēršļiem garīgai izaugsmei, Ukrainas karu

Atvadāmies no Viljama Šulca

Ar dziļām skumjām un, tajā pat laikā, ar Mūžības cerību sirdī, atvadāmies no mūsu drauga un brāļa Jēzū Kristū Viljama Šulca, kurš pēc slimības gultas sestdien, 8.jūlijā pl.22:45 ir pārcelts Debesu Tēva klēpī! Viņa nesavtīgā mīlestība, garīgā gudrība un iedrošinājums ir devis neskaitāmus gaišus brīžus mūsu dzīvēs! Izsakām visdziļāko līdzjūtību visiem tuviniekiem, radiem, draugiem un paziņām, kuri skums pēc Viljama klātbūtnes!

"Parakletos" pēdējo sarunu ar misijas "Pakāpieni" vadītāju Viljamu Šulcu variet noskatīties šeit: 

Mūziķis Valdis Indrišonoks aicina uz jaunā dziesmu krājuma “Tepat” atklāšanas vakaru

Lai nosvinētu un pateiktos par jauno dziesmu krājumu jeb mūzikas albumu “Tepat”, kristīgo dziesmu autors un mūziķis Valdis Indrišonoks aicina uz kopīgu slavas un pielūgsmes vakaru otrdien, 6.jūnijā Rīgā kristīgajā centrā “Labā Vēsts”, Rīgā, Ūnijas ielā 99. Ieeja par ziedojumiem. Vakars nebūs organizēts kā koncerts, bet kā pateicība un pielūgsme Dievam, tāpēc ikviens ir aicināts pievienoties un piedzīvot Viņa klātbūtni kopīgā slavēšanā.

Vakara iesākumā uzstāsies arī Pēteris Upelnieks un Anete Kozlovska, kuri ir pazīstami ar savām dziesmām gan kristīgajā vidē, gan ārpus tās. Abi ir piedalījušies jaunā albuma tapšanā kopā ar daudziem citiem mūziķiem, kā, piemēram, basģitārists Oskars Sproģis, bundzinieki Miķelis Vīte un Artis Orubs, ģitāristi Jānis Kalniņš un Roberts Dinters, Mārcis Jukumsons-Jukumnieks, vijolniece Ilze Gagaine, kā arī vokālistes Linda Naudiņa un Katrīna Anna Pļavniece.

“Nav jācenšas izdabāt Dievam pildot kādus rituālus vai noteikumus. Ticēt Viņam, godbijībā paklausīt, ik brīdi piesaukt Viņa Vārdu, slavēt, pateikties un pielūgt. Viņš nav tālu, Viņš ir… tepat,” par jauno dziesmu krājumu “Tepat” izsakās Valdis Indrišonoks.

Krājumā “Tepat” ir apkopotas 12 dziesmas, no kurām kādas ir tapušas pat vairāku gadu garumā. Lai arī neviena no kompozīcijām nebūtu saucama par “tituldziesmu”, tomēr autors īpaši izceļ dziesmu “Mana rota”, kura ir jaunākā no Valda sarakstītajām dziesmām, un tajā mūziķis izsaka savas ticības un pārliecības esenci. Šo dziesmu autors atskaņoja arī nesenajā intervijā “Youtube” kanālā “Parakletos” un to var noklausīties šajā saitē: https://www.youtube.com/live/TULSN3SEpnE?feature=share&t=5066 .  Sarunā ar mācītāju Daini Pandaru, Valdis Indrišonoks stāstīja gan par jauno albumu un tā dziesmu tapšanu, gan par muzikālo dāvanu un pielūgsmes kalpošanas nozīmi draudzē. Pilnu interviju var noskatīties šajā saitē - https://www.youtube.com/watch?v=TULSN3SEpnE .

Jaunā dziesmu krājuma mākslinieciskais noformējums tapis sadarbībā ar mākslinieci Laumu Palmbahu, ar kuru reiz bija iespēja iepazīties, viesojoties Ogres baptistu draudzē. Māksliniece Palmbaha ikdienā vada radošo izglītības centru “Rasas krāsas” un bijusi aktīva dalībniece dažādos radošos projektos. “Tepat” dziesmu grāmatiņa un disks būs kā atsevišķs mākslas darbs, kurā mūsdienīgs radošums tiek apvienots ar kompozīcijās pausto garīgo vēstījumu.

Jauno Valda Indrišonoka dziesmu krājumu “Tepat” varēs iegādāties gan klātienē 6.jūnija pielūgsmes vakarā, gan vēlāk kristīgo grāmatu veikalos un interneta vietnēs. Šis ir jau sestais mūziķa izdotais dziesmu albums.

Ikvienam, kurš vēlas ar savu ziedojumu atbalstīt jaunā dziesmu krājuma atklāšanas vakaru caur internetbanku, var to darīt izmantojot sekojošos rekvizītus:

Valdis Indrišonoks,

Banka: Revolut

Kods: REVOLT21

Valdis Indrišonoks par mūzikas dāvanu, pielūgsmes kalpošanu, jauno albumu

INTEGRATION OF LATVIANS AND SLAVS INTO ONE EVANGELICAL CHURCH BY CREATING A NEW CORPORATE CULTURE

Dainis Pandars

The Christian church is a unique community that has expanded in the whole world in different countries, cultures, and regions. The church has been ordained to have a ministry of reconciliation (2 Cor 5:18) and to be one of the catalysts of peace in the world. In the Holy Scriptures’ it is called “the fullness of him who fills all in all” (Eph 1:23). But at the same time, there is a phenomenon of cultural myopia (Lewis 2018) which has been an obstacle to creating multi-cultural churches. A similar type of cultural clash I have been noticing in Latvian Christian congregations where there is a division between Latvian and Slavic churches. Georges (2017:74) states that cultural barriers minimize the glory of God, but glorifying God is the first purpose of the Christian church (Warren 1995:103). No matter the denomination – the absence of multicultural and bilingual worship services in Latvia is obvious with exception of some rare ones, mostly denomination-free or charismatic churches. In a context where 60,2% of country habitants are Latvians and 24,4% are Russians (www.csp.gov.lv), the question can be raised - why ¼ of the population is still separated from the rest of the people group in religious communities? Is it a cultural problem, a church leadership problem, or something else? In this essay, I cannot provide a fully investigated answer, because there is a necessity to conduct more studies in this field, but my objective is to observe some possible cultural clashes between Latvian and Slavic cultures and to provide some possible integrative suggestions for creating a new church culture in which both sides could be united in the Gospel-centered community and not be stuck in their cultural dip. The context is evangelical churches or non-liturgical churches like Baptists, Pentecostal, Seventh Day Adventists, Methodist, non-denominational and charismatic churches. The reason for choosing the context of evangelical churches is mostly their structural flexibility and greater openness toward change due to their recent history compared to liturgic, orthodox, and historic denominations such as Lutherans, Catholics, Orthodox, and Old Believer Orthodox.

The rest of the material in digital PDF format for only 0.99 EUR you can purchase  here>>

Pravietošanas dāvana un 40 dienu gavēnis bez ēšanas - mācītājs Agri Ginko

Došanas dāvana un kristieša aicinājums - saruna ar misijas "Pakāpieni" vadītāju Viljamu Šulcu

Ogres mācītāji par Lielo gavēni, mūsdienu baudām, gavēņu veidiem, žēlsirdības darbu nepieciešamību

Brīnumu darīšanas dāvana - saruna ar mācītāju Elmāru Pļaviņu

Klātienes seminārs "Apdāvināts kalpošanai" no 23.-26.janvārim kopā ar māc. Daini Pandaru

No 23.-26.janvārim mācītājs Dainis Pandars vadīs semināru par Svētā Gara dāvanām, lietojot materiālu "Apdāvināts kalpošanai". Seminārs notiks Baltijas Pastorālajā Institūtā, Lāčplēša ielā 37, Rīgā. Pieteikšanās: https://ej.uz/davanuseminars

Skolotāja dāvana - saruna ar teoloģijas dr.Ilmāru Hiršu

Saruna ar Ilmāru Hiršu:

Garu izšķiršanas dāvana - saruna ar Guntu Skreiju

Par māceklības kultūras veidošanu draudzē

Priekšvārds grāmatai "Māceklības kultūras veidošana"

Lai izmainītu pasauli, Jēzum vajadzēja trīs gadus un 12 cilvēkus. Cik gadus un cik cilvēkus mums vajag, lai izmainītu savu ciemu un pilsētu? Kas Jēzus kalpošanā bija tāds, ko mēs 21.gadsimta kristīgie vadītāji nedarām? Ko no tā, ko mēs darām, mums vajadzētu pārstāt darīt, un ko mums vajadzētu sākt darīt? Mēs varam izvairīties no šiem jautājumiem, vai arī ļaut šiem jautājumiem mūs mudināt meklēt atbildes.

Sāku meklēt atbildes uz šiem jautājumiem, kad savā personīgajā kalpošanā nonācu līdz “izdegšanas” robežai. Likās, ka visa ir tik daudz, bet liela rezultāta no izdarītā nav. Draudzē aktivitāšu daudz, taču darītāji vieni un tie paši. Kur rast jaunus vadītājus un kam deleģēt atbildības? Vai mācītājam jābūt noalgotam, lai viņš viens visus vadītu, ganītu, skolotu, evaņģelizētu un dziedinātu? Vai gadījumā mācītājs nav tas, kuru esam padarījuši par galveno varoni, kad viss ir labi, un galveno grēkāzi, kad viss ir slikti? Varbūt mācītājs draudzē ir kļuvis svarīgāks par Kristu? Kā saka “Viņam tak maksā (ja vispār maksā), lai nes atbildību!” Šāda draudzes kultūra ir pasaulīga, jo nes sevī patērētāju domāšanas veidu. Tādās draudzēs parasti 80% draudzes darba paveic 20% no draudzes locekļiem!

Savā grāmatā “Kā veidot māceklības kultūru” Maiks Brīns saka: “Ja gribiet celt daudzi, jums varbūt veidosies arī kādi mācekļi. Bet, ja veidosiet mācekļus, jums vienmēr būs arī draudze.” Lietojot šo principu, esmu apzinājies māceklības nozīmi kalpošanā, ko pēdējo divu gadu laikā esmu centies praktizēt. Tas ir palīdzējis ļaut augt jauniem kalpotājiem, deleģēt uzticamiem cilvēkiem autoritāti, priecāties par to, ka draudzē galvenais nav mācītājs, bet Kristus. Šajā grāmatā veiksmīgi ir apkopoti bibliskie principi, kurus Jēzus pielietoja, lai veidotu mācekļus.

Kristus veidoja māceklības kultūru, kurā katrs aicinātais māceklis tika pagodināts ar aicinājumu kļūt par Dieva Valstības nesēju pasaulē. Taču tajā pat laikā neviens no Kristus mācekļiem nevarēja “haltūrēt”, jo no visiem Jēzus prasīja atbildību. Mācekļi bija kopā ar Jēzu, kalpoja kopā ar Jēzu, un vēlāk darīja vēl lielākas lietas kā Jēzus! Māceklības vide paredz ne tikai attiecības ar mācekļiem, bet arī kopīgu kalpošanu. Tas, ko Jēzus izveidoja, bija “paplašinātā” ģimene, caur kuru tika izmainīta visa pasaule. Varētu teikt, ka Jēzus ar mācekļiem bija derības attiecībās, bet tajā pat laikā arī darba attiecībās. To varētu apzīmēt ar grieķu vārdu “oikos”, kādā Jaunās Derības laikos sauca ģimeņu mājsaimniecības, kuras dzīvoja kopā un strādāja kopā.

Zinu, ka paaudzei, kas ir 55 gadi un vecāki, kādas lietas no šī materiāla varētu būt grūtāk saprotamas, jo kultūra ir mainījusies. Ja padomju laikā liels uzsvars bija likts uz zināšanām (“mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties”), tad mūsdienās zināšanas caur internetu ir kļuvušas plaši pieejams ikvienam, un ne tikai vadītājam un sludinātājiem. Tā rezultātā ir izmainījusies veids kādā tiek saprasta komunikācija ar vadītājiem, jo vairāk tiek sagaidīta nevis monologs “no augšas”, bet dialogs kā līdzīgs ar līdzīgu. Vecākā paaudze ir pieredzējusi kultūru, kurā vadītāja pozīcija pati par sevi rada cieņu un bijību, un šai paaudzei daudz raksturīgāks ir individuālisms. Savukārt, mūsdienu kultūrā noteicošais nav vadītāja postenis, bet vadītāja personība – pieredze, spēja veidot attiecības un viņa harizma. Tāpēc, arvien vairāk par labiem vadītājiem sauc tos, kuri ir spējuši izveidot ciešas attiecības ar saviem sekotājiem, atverot ne tikai viņiem savas zināšanas, bet arī savu dzīvi un pieredzi.

Kā veidot māceklību kultūru, kurā “pērkona balss” no kanceles un vainas apziņu izraisošas svētrunas, vairs “nestrādā”? Kultūrā, kurā ikviens dzirdētais vārds tiek ievadīts interneta meklētājā un tiek atrasti neskaitāmi daudz viedokļi un atziņas par to? Kultūrā, kurā daudzi jūtas kā “eksperti” un caur sociāliem medijiem ir plaši pieejama atgriezeniskā saite? Mūsdienu kultūra ir kļuvusi pragmatiskāka, vizuāli orientētāka, atklātāka un daudzšķautņaināka. Metodes, kas strādāja agrāk, vairs nestrādā šodien. Maiks Brīns savā grāmatā piedāvā veidus, kas ļoti praktiski, saprotami un vizuāli izskaidro māceklības principus, kādus Jēzus pielietoja veidojot savu māceklības kultūru. Principi ir ģeniāli vienkārši. Man, kā vizuālajā paaudzē uzaugušam, tie bija ļoti viegli saprotami un uztverami. Tie man ir palīdzējuši daudziem cilvēkiem palīdzēt ieraudzīt, ko Dievs mēģina viņiem pateikt un ko Viņš aicina mainīt savā dzīvē.

Šī grāmata man lika ne tik ļoti pārvērtēt savas zināšanas, cik savu sirdi. Es sapratu, ka tikai ar zināšanām par Dieva Vārdu, es varu veidot mācekļus, kuri daudz zina Dieva Vārdu. Bet, ja es gribu veidot Kristus mācekļus, kas arī dara Dieva prātu, tad jāsāk to darīt arī pašam. Nevelti Dieva Vārds saka: “esiet vārda darītāji un ne tikai klausītāji, paši sevi maldinādami.” (Jēkaba 1:22). Man patīk arī grāmatā norādītais princips, ka, lai sekmīgi varētu veidot citus par Kristus mācekļiem, arī man pašam ir nepieciešams kāds, kurš man palīdz kļūt par pilnīgāku Kristus mācekli. Tas mani ir mudinājis meklēt pieredzējušākus ticības brāļus, kas ir daudz palīdzējuši manā ticības ceļā.

Ja kādam liekas, ka šī grāmata ir kārtējā “ņemam un darām” formula, kurā ir visi atrisinājumi mūsu problēmām, tad var teikt, ka tā nav. Šī grāmatā nepiedāvā šādas formulas, jo tās varbūt strādā vienā kultūrā, bet nestrādā citā. Tas, uz ko aicina šī grāmata ir Dieva gribas meklēšana katrā situācijā. Cauri grāmatai iet cauri princips “Ko tev Dievs saka un ko tu darīsi šīs lietas labā?” Tas palīdz virzīt māceklību no teorijas uz praksi! Tāpēc arī māceklībā ir svarīga ne tikai saņemtā informācija un parādītais piemērs, bet arī spēja saprasto pielietot saviem apstākļiem un situācijai.

Tāpat kā mainās mode, stils un kultūra, tā arī māceklības ārējais izskats būs citādās Jēzus laikos, hernhūtiešu laikos, padomju laikos un 21.gadsimtā. Taču visos laikos būs vajadzīgs ķermenis un apģērbs. Tāpat arī visos laikos būs vajadzīga kristīgā ticība un māceklība, kas palīdz ietērpt Kristus vēsti apkārtējai videi saprotošos vārdos. Šī grāmata aicina tieši uz to – ietērpt kristīgo vēsti 21.gadsimta rietumu kultūrai saprotamā māceklības valodā!

Dainis Pandars

Ogres Trīsvienības baptistu draudzes mācītājs

“Stratēģiskā attīstības centra” (SĀC) komandas loceklis

Tiešsaistes seminārs par Svētā Gara dāvanām kopā ar mācītāju Daini Pandaru

Lai palīdzētu Latvijas kristiešiem vairot sapratni par Svētā Gara dāvanām un to praktisko pielietojumu draudzē, mācītājs Dainis Pandars sestdien, 12.novembrī sākot no pl.10:00 vadīs Youtube tiešsaistes semināru “Apdāvināts kalpošanai”.

Tiešsaistes semināra temati ir sekojoši:

10:00 Teoloģiskais pamatojums Svētā Gara dāvanām

11:00 Dāvanu praktiskais pielietojums

12:00 Kā atklāt savas Gara dāvanas?

Tiešsaistes semināru noskatīties vietnē: youtube.com/@parakletoslv

Dvēseļkopšana un māceklība

Dvēseļkopšana nav tikai palīdzība izņēmuma kārtā. Šīs kalpošanas mērķis ir palīdzēt cilvēkam nonākt tuvās attiecībās ar Dievu. Cilvēks, kurš dzīvo grēkos, no pasaules ir jāatved pie Dieva. Tieši tāpēc Dievs pasaulē ir ielicis savu draudzi. Taču draudze vēl nav 100% svēto kopiena. Teorētiski tas tā ir, tomēr praksē mēs zinām, ka vēl neesam tādi kā Kristus. Mēs apzināmies, ka esam glābti un vēl joprojām glābjamies. Mēs saprotam, ka mums ir viss, tomēr nez kāpēc mums viss vēl neizdodas. Pāvila vēstulē efeziešiem 4:12-15 teikts, ka mūsu mērķis ir būt tādiem kā Kristus. Cilvēkam, kurš caur Kristu ir saņēmis grēku piedošanu, tapis taisnots Dieva priekšā un kļuvis par Kristus draudzes locekli, ir garīgi jāaug. Viņam priekšā stāv svēttapšanas process. Tieši šeit iesākas dvēseļkopšanas darbs.

Bieži vien mēs savās draudzēs cilvēku vēlamies darīt brīvu no grēka, bet atstājam novārtā turpmāko viņa svēttapšanas procesu. Tā rezultātā var piepildīties tas, kas aprakstīts vēstulē Ebrejiem 5:12:

Jo, lai gan laika ziņā jums pašiem pienākas būt tiem, kas māca, jums atkal vajadzīgs kāds, kas jums māca Dieva vārdu pirmsākumus, un esat tapuši par tādiem, kam vajag piena, ne cietas barības.

Nevar mācīt tikai par grēku nožēlu, kristībām un apglabāšanu. Tad draudze pārvēršas par tādu kā apglabāšanas - kristīšanas kantori. Kur šeit problēma? Tā slēpjas tajā, ka cilvēks ir iestrēdzis uz robežas un atrodas vēl “muitas” zonā! Tad, ja visa draudze atrodas šādā “muitas” zonā, principā nenotiek cilvēku atbrīvošana. Tā ir viena no problēmām. Svarīgākais, ko mums vajadzētu saprast, ir tas, ka draudzē jāveic svētdarošs, pozitīvs, audzinošs jeb dvēseli kopjošs darbs. Tas palīdz grēkos grimstošam cilvēkam iziet no grēcīgā neticības stāvokļa, lai viņš varētu pilnībā sevi identificēt ar Jēzu Kristu. Šo procesu pareizticīgo teoloģijā sauc par dievišķošanu, t.i., cilvēka garīgo izveidošanos. Tad cilvēks kļūst par to, kādu iesākumā Dievs viņu radīja. Atcerēsimies, ka Dievs cilvēku radīja pēc sava tēla un līdzības (1.Mozus 1:27). Cilvēka svēttapšanas mērķis ir atgriezties šajā Dieva tēla līdzībā. Tad, kad tas notiek, kristietis sāk zaudēt līdzšinējo savas personības dalīšanos. Cilvēka nepilnvērtības kompleksi liecina par viņa svēttapšanas procesa dziļumu - jo vairāk šādu kompleksu, jo mazāk cilvēks ļāvies svēttapšanai. Jo dziļāk ejam svēttapšanā, jo mazāk mūsos ir personības dalīšanās. Tajās draudzēs, kur nav pozitīvas attieksmes pret dvēseļkopšanu, veidojas liekulība un divkosība.

Izvēle iet dvēseļkopšanas ceļu nozīmē uzdod jautājumu – kur es atrodos šajā procesā? Man ir jāatrod pašam sevi. Tas nozīmē, ka mums visiem ir nepieciešama dvēseļkopšana. Pilnīgi visiem! Viens no principiem ir: dvēseļkopējs bez dvēseļkopēja nav dvēseļkopējs. Viņš var palīdzēt citiem tikai tik daudz, cik tālu pats ir aizgājis šajā procesā. Ja kādu interesē dvēseļkopšana, lai palīdzētu tikai pats sev, tad tas ir aplami. Kāpēc? Paskatīsimies uz psihologiem. Lielākā viņu daļa ir sākuši mācīties psiholoģiju, lai tiktu galā paši ar sevi. Viņi vēlas atrast atbildes uz savām problēmām. Tomēr viņi tās neatrod, jo patiesa dvēseļkopšana ir saistīta ar palīdzēšanu otram. Tā nav individuāla pašpalīdzība. Tā vienmēr ir saistīta ar kalpošanu citam. Man var palīdzēt cits dvēseļkopējs, bet ne es pats sev. Kristū nebija nekāda egocentrisma, Viņš pilnībā sevi nodeva kalpošanai citiem.

Dvēseļkopšana ir arī “samierināšanas” jeb “izlīdzināšanās” kalpošana (2.Kor.5:18-20). Tā palīdz iegūt harmonijas stāvokli, kurā nepastāv personības dalīšanās. Samierināt – tas nozīmē atgriezt pirmatnējā stāvoklī, kad viss organisms nonāk harmonijā. Mēs gribam palīdzēt cilvēkam nonākt sākotnējā jeb “nulles” stāvoklī.

Galvenais dvēseļkopšanas instruments – Dieva Vārds

Dieva Vārds ir svarīgākais instruments dvēseļkopšanā. Jāņa evaņģēlijā 8:32 ir rakstīts: “Jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” Šis princips ir vienkāršs – ja tu nezini, kas patiesībā notiek ar cilvēku, tu nevarēsi viņam palīdzēt. Dvēseļkopšanas procesā vienmēr aktuāls ir jautājums: “Kas ir patiesība?” Jāzina, ka šī patiesība nav tikai taisnība vai viedoklis. Taisnība un patiesība ir divi dažādi jēdzieni. Mana taisnība var būt arī nepatiesa. Mana taisnība var būt mans subjektīvais viedoklis par patieso stāvokli. Bet patiesība ir tas viss, kas vienmēr ir nesatricināmi uzticams. Un, ja es vēršos pie mūžīgi uzticamās taisnības, tad man vienmēr būs nepieciešama tās atklāsme. Un šī atklāsme nav manā vārdā, manā viedoklī vai manās akadēmiskajās zināšanās, bet tā ir Dieva atklāsmē. Tieši tāpēc mēs vēršamies pie Dieva Vārda, kas ir patiesības avots. Pāvila 2.vēstulē Timotejam 3:16 teikts:

Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā.

Atšķirībā no mums Dieva Vārds vienmēr objektīvi skatās uz lietām. Dievs mums ir devis Svētos Rakstus kā instrumentu:

·       mācīšanai – par dzīves pamatiem;

·       vainas pierādīšanai – par sociālām attiecībām, kas ir pretrunā ar Svētajos Rakstos atklāto patiesību;

·       labošanai – norādot uz iespējamiem soļiem, lai izlabotu padarīto;

·       audzināšanai taisnībā – nostiprinot patiesībās ar pastāvīgu pamācīšanu.

Tad, ja nezinām Rakstus, mēs nespēsim nevienam palīdzēt. Dvēseļkopšana principā vienmēr ir kerigmātiska izglītošana. Grieķu vārds kerigma ir lietots Jaunajā derībā ar nozīmi “Dieva Vārda satura pasludināšana”(Mat. 3:1; Lk. 4:18-19; Rom. 10:14). Dvēseļkopšanu, kurā izmanto Bībeli un Dieva atklāsmi, var saukt par kerigmātisku dvēseļkopšanu. Bez Dieva Vārda būs tikai psiholoģiska padomdošana.

Protams, nav jāsaprot burtiski, ka Bībele vai krusts ir jāuzliek uz cilvēka galvas un tad jāmēģina viņu atbrīvot no dēmoniem. Neviens dēmons neaiziet, ja cilvēkam sit ar Bībeli pa galvu! Tā varbūt ir harizmātiskā dvēseļkopšana, bet ne kerigmātiskā, kas balstās Dieva dotajā atklāsmē – Dieva Vārdā.

Ir arī citi dvēseļkopšanas veidi. Piemēram, psiholoģija. Vārds “psihe” (psychi) tulkojumā no grieķu valodas nozīmē “dvēsele”. Psiholoģija ir zinātne, kas principā ir spējīga tikai uz tādiem secinājumiem, kas balstīti cilvēka intelektā. Psiholoģijā nekad neviens neteiks, ka cilvēkam ir gars. Psiholoģija par garu neko nezina un to nesaprot. Labākajā gadījumā psiholoģija var noteikt cilvēka dvēselisko stāvokli. Protams, ir iespējams cilvēkam palīdzēt tīri psiholoģiski, izmainot uzvedības paradumus, skatījumu uz lietām, sejas izteiksmi utml. Bet tā nebūs kerigmātiska dvēseļkopšana, kuras pamatā ir Dieva Vārds. Palīdzība cilvēkam bez Dieva Vārda un Viņa dotas atklāsmes nebūs dziļa.

Tātad - dvēseļkopšanas darba izejas punkts ir rūpes par otra cilvēka stāvokli. Mēs noskaidrojam cilvēka stāvokli, saprotam viņa situāciju un izrādām savu rūpi. Ja neesam patiesi norūpējušies par cilvēku, tad nespēsim viņam palīdzēt.

Otrkārt, dvēseļkopšanas darbam ir jābūt kristocentriskam. Mēs palīdzam cilvēkam, vedot viņu pie Kristus. Cilvēkiem var palīdzēt tikai Jēzus, nevis mēs, jo glābšana ir Dieva Vārdā, nevis mūsu runās.

Bez tam dvēseļkopšana ir arī uz brālību centrēta. Tad, ja es nemīlu cilvēku, kam kalpoju, es viņam nepalīdzēšu.

Nākamreiz apskatīsim paša dvēseļkopēja lomu un atbildību dvēseļkopšanas darbā.

Izmantojot fragmentus no Johanesa Raimera grāmatas “Dvēseļkopšanas pamati draudzē”, materiālu sagatavoja Dainis Pandars

Dvēseļkopšana Jaunajā Derībā

Lai vairāk izprastu dvēseļkopšanas kalpošanu un tās izpausmes mūsdienu kontekstā, turpinām apskatīt šo tēmu Jaunās Derības (JD) kontekstā. Šoreiz apskatīsim terminus, kas Jaunajā Derībā lietoti attiecībā uz dvēseļkopšanu, kā arī apskatīsim bibliskus pamatus, uz kuriem šo kalpošanu var veidot.

Jaunajā Derībā tiek lietoti vairāki termini, kas saistīti ar dvēseļkopšanas praksi. Galvenie divi termini ir: parakaleo un noutheteo. Citi termini atspoguļo dvēseļkopšanas detaļas – elenkos, eleneiho, epanortosis, ortotomeo un epitimao. Zemāk redzamajās tabulās ir iespēja apskatīt šo vārdu nozīmi un lietojumu JD.

1.       Parakaleo – “pasaukt pie sevis”, lai viņam palīdzētu. Citas nozīmes: mierināt, pamudināt, vērsties ar lūgumu. Parakletos – tas, kurš pasauc pie sevis; kāds, kuram prasa palīdzību, advokāts, aizstāvis, mierinātājs.

2.       Noutheteo: pamudināt

3.       Papildus termini

Aptverot šos JD tekstus, varam saprast dvēseļkopšanas būtību. Saskaņā ar šiem terminiem, dvēseļkopējam ir nepieciešams:

·       Paskaidrot problēmu;

·       Iedrošināt (motivēt) uz izmaiņām;

·       Pārliecināt par palīdzību no Dieva;

·       Konfrontēt nepareizu rīcību un grēku;

·       Norādīt uz nepieciešamību izmainīt uzvedību;

·       Norādīt uz grēka sekām cilvēka dzīvē

Lielisks piemērs šādam dvēseļkopšanas darbam redzams arī Vecajā Derībā, Nehemijas grāmatas 5.nodaļā. Vēršanās pie Dieva tautas notiek pēc sekojošas shēmas:

·       Pārliecināšana par grēku (5:6-8);

·       Pamācīšana (5:9-11);

·       Nožēla (5:12);

·       Brīdināšana (5:13).

Šis un daudzi citi Bībeles piemēri paver mums iespēju iepazīties ar biblisku dvēseļkopšanas praksi. Nav dziļāka avota par Bībeli, kurā mēs varētu labāk iepazīties ar dvēseļkopšanas darbu.

Dvēseļkopšana – rūpes par otru

Pētot JD tekstus, mēs varam secināt, ka dvēseļkopšana ir saistīta ar kaut kāda veida rūpēm. Tās ir rūpes par otru cilvēku un viņa stāvokli. Pāvils 2.Kor. 11:28 raksta:

“Bez tam vēl viss pārējais, ļaužu pieplūdums ik dienas, rūpes par visām draudzēm.”

Arī 1.Kor.12:25:

“lai neceltos miesā šķelšanās, bet locekļi saticīgi gādātu cits par citu.”

Pāvils runā, ka viņš dzīvo rūpēs par draudzi, bet tajā pašā laikā draudzes locekļiem ir jārūpējas vienam par otru. Tātad dvēseļkopšana ir saistīta ar rūpēm par otru. Dvēseļkopšanas mērķis – palīdzēt cilvēkam būt brīvam no rūpēm un raizēm. Kad cilvēks pārstāj raizēties, viņš ir sasniedzis pilnīgu harmoniju un mieru. Izlasīsim Mat.6:25:

“Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes?”

Kristus izrāda rūpes par mums un visas mūsu raizes uzņem uz sevi un dod mums mieru. Miers atnāk, kad raizes aiziet. Kamēr man ir raizes, man ir nepieciešama aprūpe. Varētu teikt, ka dvēseļkopšana ir process, caur kuru mēs sasniedzam pilnīgu harmoniju. Tās ir rūpes par cilvēka veselumu, t.i., par viņa garīgo veselību ar dievišķu palīdzību, kas viņu ved pie sadraudzības un attiecībām ar Dievu, kurās cilvēks spēj atstāt visas savas raizes. Dvēseles kopšana jeb aprūpe ir saistīta ar cilvēka ieiešanu pilnībā un harmonijā, kas arī ir JD dvēseļkopšanas darbības mērķis Kol.1:28:

“Viņu (Kristu) mēs sludinām, paskubinādami ikvienu cilvēku un mācīdami ikvienu cilvēku visā gudrībā, lai ikvienu cilvēku darītu pilnīgu Kristū.”

Kalpošanas pamati

Kam ir jābūt dvēseļkopšanas pamatā? Ef.6:4 norādes zemes tēviem attiecībā uz bērniem ir “audzinait un pamācait tos būt paklausīgiem Tam Kungam”. Dvēseļkopšanas pamatā ir audzināšana un pamācīšana Kristū. Respektīvi, tā ir kristocentriska. Ja tā nav kristocentriska, tad bibliska dvēseļkopšana zaudē savu pamatu. Ja dvēseļkopšanas darbā nav Kristus, tad nebūs arī palīdzības. Tā nav vienkārša nodarbošanās ar psiholoģiju un tā atšķiras kvalitatīvi no visām psiholoģijas idejām. Dvēseļkopšana notiek Kristū, un ārpus Kristus tā nenotiek. Kā Ap.d.4:12 teikts: “Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana." Vārds “pestīt” nenozīmē “nonākšanu Debesīs”. Grieķu vārds “pestīšana” (sozo) nozīmē – aizvest cilvēku līdz tādam stāvoklim, kādā Dievs viņu vēlas redzēt. Atgriezt viņam atpakaļ pazaudēto Dieva tēlu. Bībele norāda, ka mūsu mērķis ir kļūt līdzīgiem Kristum Efez.4:13:

“Līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru.”

Tātad dvēseļkopšanas pamatā ir kristocentriskums. Taču tajā pašā laikā, dvēseļkopšanai ir jābūt arī “brāļcentrētai un māscentrētai”. Tas nozīmē ievērot attieksmi pret otru cilvēku kā pret savu ģimenes locekli – brāli vai māsu. Bībele uzsver šo domu 1.Jāņa 2:7-10:

“Mīļie, ne jaunu bausli es jums rakstu, bet vecu bausli, kas bija no sākuma. Šis vecais bauslis ir tas vārds, ko esat dzirdējuši. Tomēr jaunu bausli es jums rakstu, un tas ir patiess Viņā un jūsos, jo tumsība zūd, un īstā gaisma jau spīd. Kas teicas esot gaismā un ienīst savu brāli, ir vēl aizvien tumsībā. Kas mīl savu brāli, paliek gaismā, un piedauzības nav viņā;”

Kristus pavēle ir mīlēt citam citu. Un mīlēt otru nozīmē runāties vienam ar otru. Komunikācija draudzē brālim ar brāli, māsai ar māsu, māsai ar brāli ir iespējama tikai uz mīlestības pamata. Līdz ar to sarunas un komunikācijas pamatā ir jābūt mīlestībai. Piemēram, 1.Tim.5:1 teikts: “Vecāku vīru nerāj, bet pamāci laipni kā tēvu, jaunākus kā brāļus”. Tātad, ja es, kā dvēseļkopējs, nemīlu to cilvēku, ar kuru man ir saruna, es viņam nepalīdzēšu. Respektīvi – nav mīlestības, nav dvēseļkopšanas. Var iedod padomu, bet nevar palīdzēt. Dvēseļkopšanas darbs nav tikai kaut kāda psiholoģiska noskaņošana, bet tā ir palīdzība atgriezt viņam identitāti, atgriezt atpakaļ viņa pazaudēto pašvērtību. Dvēseļkopējam vienmēr vajag lūgt, lai Dievs dod mīlestību uz to cilvēku, kam viņš kalpo. Ja dvēseļkopējam nav šādas mīlestības uz brāli vai māsu, tad viņam pašam ir nepieciešama dvēseļkopšana.

Jāņa 10:10 Jēzus saka: “Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība.” Dvēseļkopšanai ne tikai ir jāpalīdz cilvēkam satvert Mūžīgo dzīvību, kas ir Kristū, bet arī piedzīvot Kristū dāvāto dzīves pārpilnību šeit virs zemes. Tātad ir runa sasniegt to garīgo pilnību visā dzīvošanā, kādu Dievs Kristū mums dāvā. Tas nozīmē satvert to patiesību, kas caur Kristu mums tiek dāvāta, atmetot un atbrīvojoties no visa tā, kas mūs sabojā un traucē šo pilnību sasniegt. Tātad dvēseļkopējs palīdz cilvēkam izkļūt no tā negarīgā stāvokļa, kurā viņš atrodas un kurš bojāja viņa dzīvi. Tas notiek, palīdzot saprast cilvēkam sfēras, kurās cilvēks nedzīvo saskaņā ar biblisko patiesību, un nest tās gaismā. Ir jāpalīdz cilvēkam mainīt domāšanas veidu – no bezdievīgā uz dievišķo, no pasaulīgā uz biblisko, no grēcīgā uz svēto utt.

Taču vienīgā iespēja, kā var panākt šīs izmaiņas, ir ar Dieva palīdzību. 2.Kor.3:18:

“Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars.”

Tātad otrs dvēseļkopšanas mērķis ir arī palīdzēt cilvēkam nonākt dzīvās attiecībās ar Dievu. Jaunpiedzimuša cilvēka domāšana sāk mainīties tad, kad Viņš savā ikdienas dzīvē iesaista Dievu un veido ciešākas attiecības ar Viņu. Tajās Viņš piedzīvo dziedināšanu, piepildījumu un atjaunotu domāšanu. Tas prasa uzticības un paklausības attieksmi, kā arī Dieva virskundzību visās dzīves sfērās.

Nākamajā laikraksta numurā runāsim par dvēseļkopšanu un māceklību.

Izmantojot fragmentus no Johanesa Raimera grāmatas “Dvēseļkopšanas pamati draudzē”, materiālu sagatavoja Dainis Pandars

Dvēseļkopšana pēc Reformācijas

Lai izprastu dvēseļkopšanas praksi un biblisko pamatojumu, turpinām iedziļināties tēmā par dvēseļkopšanas attīstību kristīgajā baznīcā līdz mūsdienām. Šoreiz apskatīsim tās attīstību no Reformācijas laika līdz mūsdienām.

Reformācija izmainīja kristietību un it īpaši Romas-katoļu baznīcu. Kā reakcija uz Reformāciju tika organizēts Tridentas koncils (1545-1563), kurā ne tikai tika apspriestas protestantu apsūdzības katoļu baznīcai, bet tas izmainīja arī dvēseļkopšanas attīstību. Ja pirms tam klosteri iesaistījās draudzes garīgajā aprūpē, tad koncils nosprauda robežu un šo atbildību uzticēja vietējo draudžu bīskapam un draudžu mācītājiem.

Ignācijs Lojola.

Lielu devumu ticīgajiem ir devis Jezuītu ordeņa dibinātājs (1540) Ignācijs Lojola, kurš uzskatīja dvēseļkopšanu par svarīgāko uzdevumu. Dvēseļkopšanā viņš fokusējas uz sarunu, kurā tiek noskaidrota cilvēka problēma un piemērota konkrētu garīgo vingrinājumu disciplīna. Tās mērķis – cilvēka garīgā izaugsme un Dievu pagodinoša dzīve. Svarīgākais vingrinājums ir lūgšana, kurā cilvēks var pietuvoties Dievam un mācīties dzīvot, paklausot Viņa gribai. Cilvēkam šajā procesā atbalstu sniedz dvēseļkopējs, un šāda atbalsta kultūra bija pamats ordeņa darbībai.

Anabaptisti.

Paralēli reformātiem, attīstījās arī anabaptistu kustība, kas atšķirībā no pirmajiem, atteicās no idejas par valsts baznīcu. Viņi uzsvēra jaunpiedzimšanas nozīmi, kā pamatnosacījumu draudzes locekļa statusam. Ne kristība, bet gan grēku nožēla un jaunpiedzimšana padara cilvēku par Dieva bērnu, uzsvēra anabaptistu līderi - Fēlikss Mankss (1498-1527), Konrads Grēbels (1498-1526), Menno Simons (1416-1561) u.c. Anabaptisti uzsvēra nevis vienkārši ticību, bet gan sekošanu Kristum, kas ir vienīgais veids, kā iepazīt Kristu. Māceklība un garīgā audzināšana bija anabaptistu centrā. Taču sekošanas Kristum nosacījums bija – būšana kristīgā kopienā un apzināta nošķiršanās no pasaules. Taču šādas nostājas rezultātā, radās kristīgās kopienas, kas atsvešinājās no pasaules un dvēseļkopšana drīzāk kļuva par kopienas sargāšanas instrumentu, kas atnesa farizejiskumu un ļāva pazaudēt ārmisijas skatījumu anabaptistu kustībā, trīs paaudžu laikā pārtopot par tradicionālu menonītu draudzi.

Piētisms.

17.gs. sākumā Reformācijas vilnis Eiropā bija apsīcis. Kristieša uzsvars bija uz “pareizu ticību”, nevis dzīvi. Piepildījās anabaptistu bažas par formālismu – pareiza ticība bez pareizas prakses, apstādinot garīgo attīstību. Uz to reaģēja piētistu kustība, kas pretojās vienkāršai intelektuālai kristietībai uzsverot kristieša svēttapšanas nepieciešamību. Piētismu vislabāk raksturo trīs termini – Bībele, ticīgo kopīgā priesterība un svēttapšana. Piētisma pamatlicējs teologs Fīlips Jakobs Špēners savā grāmatā “Piadesideria” (1675) uzsver, ka bez personīgas dievbijības cilvēks neizglābsies. Personīga grēku nožēla, jaunpiedzimšana un dzīve svētumā un dievbijībā kļūst par pamatterminiem piētismā. Ticība no darbiem netiek atdalīti. Piētiskā dvēseļkopēja uzdevums – palīdzēt ticīgam cilvēkam saprast Dieva Vārdu un pielietot To ikdienas dzīvē. Kā viens no galvenajiem instrumentiem šajā uzdevumā tiek pielietots mājas grupas princips, kurā katram ticīgajam bija jādzīvo atklāta garīgā dzīve. Šo principu pielietoja ar hernhūtieši grāfa Cincendorfa vadībā (1700-1760), kas pārmantojās arī vēlāk neatkarīgās brāļu draudzēs, tai skaitā Latvijā. Paralēli iknedēļas mājas grupām, piētismā tiek likts uzsvars arī uz individuālo dievbijības praktizēšanu. Īpašu ieguldījumu tajā sniedz Johana Arnta (1555-1621) un Ludviga Hofakera (1798-1828) literatūra. Piētisms radīja sākumu individuālai dvēseļkopšanai attiecībā uz katru draudzes locekli, kultivējot ideju par draudzes locekļu rūpēm vienam par otru.

19.-20. gadsimts.

Par mūsdienu dvēseļkopšanas tēvu akadēmiskā skatījumā tiek uzskatīts Frīdrihs Šleiermahers (1768-1834). Viņš apraksta četrus galvenos dvēseļkopšanas principus:

Pirmkārt, īpašā dvēseļkopšana, kas ir darbs ar cilvēku, kurš ir pazaudējis ticību vai ticības pamatus. Tās uzdevums ir ne tikai palīdzēt ticīgajam “atgriezties ticībā”, bet arī palīdzēt iegūt to garīgo stabilitāti, kas palīdzētu viņam patstāvīgi turēties pretī ticības uzbrukumiem. Šī, uz indivīdu koncentrētā dvēseļkopšana, kļūs par pamatu 19.-20.gs. rietumu kristietībā.

Otrkārt, pastorālā dvēseļkopšana. Jāatzīmē, ka atšķirībā no pareizticības un katolicisma, protestantismā dvēseļkopšana kā vadības elements ir maz pazīstams. Šajā gadījumā dvēseļkopšana nav vienkārša individuāla saruna ar ticīgo, bet gan darbs ar visu viņa kontekstu – ģimeni, draudzi un viņa dzīves apstākļiem. Pēc Šleiermahera uzskata, draudze kļūst par svarīgu dvēseļkopšanas telpu.

Treškārt, somatiska darbība draudzē. Dvēseļkopšana netiek nodalīta no draudzes celšanas, un katra individuāla dvēseļkopšana principā būtu jāvirza kolektīvisma virzienā. Tas nozīmē, ka draudzē ikvienam vajadzētu rūpēties par otru.

Ceturtkārt, pasaules dvēseļkopšanas iespējas. Šleiermahers nenoliedz kultūras, dzejas, literatūra, mūzikas un citu līdzekļu pozitīvu ietekmi kristieša garīgās personības veidošanās procesā. Atvērtajām durvīm uz pasauli ir bijis pozitīvs iespaids dvēseļkopšanas zinātnes attīstībai, taču pastāv arī bīstamība pazaudēt tās garīgumu un ieviest pasaulīgas dvēseļkopšanas metodes baznīcā.

Taču alternatīvas dvēseļkopšanā pasaules mērogā tomēr nepastāv. Kāpēc? Jo mēs dzīvojam cilvēku pasaulē, kuru radījis ir Dievs. Cilvēku spējas un dāvanas ir no Dieva. Viņu analītiskā domāšana ir no Dieva. Zinātnes novērojumi principā neiet pret Dievu. Vienīgi zinātnes novērojumu vai atklājumu interpretācija gan izriet no attiecīgā cilvēka pasaules skatījuma. Mūsu pasaules uzskats ir biblisks, un tur, kur mēs lietojam zināšanas un atklājumus apkārt esošajā pasaulē, izejot no bibliskās perspektīvas, baidīties no sinkrētisma un dvēseļkopšanas pieejas sekularizācijas nav vajadzības. Cilvēka dvēseles novērojumi pastāv gan socioloģijā, gan psiholoģijā, gan neiroloģijā, un tas palīdz iegūt kādu informācijas bāzi par cilvēka dvēseles stāvokli un diagnosticēt attiecīgo problēmu. Taču bez dievišķās iejaukšanās, palīdzība cilvēkam dvēseļkopšanas procesā būs stipri ierobežota un bieži vien bezspēcīga nest ilglaicīgus un paliekošus rezultātus.

Turpmākajos rakstos apskatīsim dvēseļkopšanu Jaunajā Derībā un bibliskos terminus un praksi.

Izmantojot fragmentus no Johanesa Raimera grāmatas “Dvēseļkopšanas pamati draudzē”, materiālu sagatavoja Dainis Pandars