Dvēseļkopšana un māceklība
Dvēseļkopšana nav tikai palīdzība izņēmuma kārtā. Šīs kalpošanas mērķis ir palīdzēt cilvēkam nonākt tuvās attiecībās ar Dievu. Cilvēks, kurš dzīvo grēkos, no pasaules ir jāatved pie Dieva. Tieši tāpēc Dievs pasaulē ir ielicis savu draudzi. Taču draudze vēl nav 100% svēto kopiena. Teorētiski tas tā ir, tomēr praksē mēs zinām, ka vēl neesam tādi kā Kristus. Mēs apzināmies, ka esam glābti un vēl joprojām glābjamies. Mēs saprotam, ka mums ir viss, tomēr nez kāpēc mums viss vēl neizdodas. Pāvila vēstulē efeziešiem 4:12-15 teikts, ka mūsu mērķis ir būt tādiem kā Kristus. Cilvēkam, kurš caur Kristu ir saņēmis grēku piedošanu, tapis taisnots Dieva priekšā un kļuvis par Kristus draudzes locekli, ir garīgi jāaug. Viņam priekšā stāv svēttapšanas process. Tieši šeit iesākas dvēseļkopšanas darbs.
Bieži vien mēs savās draudzēs cilvēku vēlamies darīt brīvu no grēka, bet atstājam novārtā turpmāko viņa svēttapšanas procesu. Tā rezultātā var piepildīties tas, kas aprakstīts vēstulē Ebrejiem 5:12:
Jo, lai gan laika ziņā jums pašiem pienākas būt tiem, kas māca, jums atkal vajadzīgs kāds, kas jums māca Dieva vārdu pirmsākumus, un esat tapuši par tādiem, kam vajag piena, ne cietas barības.
Nevar mācīt tikai par grēku nožēlu, kristībām un apglabāšanu. Tad draudze pārvēršas par tādu kā apglabāšanas - kristīšanas kantori. Kur šeit problēma? Tā slēpjas tajā, ka cilvēks ir iestrēdzis uz robežas un atrodas vēl “muitas” zonā! Tad, ja visa draudze atrodas šādā “muitas” zonā, principā nenotiek cilvēku atbrīvošana. Tā ir viena no problēmām. Svarīgākais, ko mums vajadzētu saprast, ir tas, ka draudzē jāveic svētdarošs, pozitīvs, audzinošs jeb dvēseli kopjošs darbs. Tas palīdz grēkos grimstošam cilvēkam iziet no grēcīgā neticības stāvokļa, lai viņš varētu pilnībā sevi identificēt ar Jēzu Kristu. Šo procesu pareizticīgo teoloģijā sauc par dievišķošanu, t.i., cilvēka garīgo izveidošanos. Tad cilvēks kļūst par to, kādu iesākumā Dievs viņu radīja. Atcerēsimies, ka Dievs cilvēku radīja pēc sava tēla un līdzības (1.Mozus 1:27). Cilvēka svēttapšanas mērķis ir atgriezties šajā Dieva tēla līdzībā. Tad, kad tas notiek, kristietis sāk zaudēt līdzšinējo savas personības dalīšanos. Cilvēka nepilnvērtības kompleksi liecina par viņa svēttapšanas procesa dziļumu - jo vairāk šādu kompleksu, jo mazāk cilvēks ļāvies svēttapšanai. Jo dziļāk ejam svēttapšanā, jo mazāk mūsos ir personības dalīšanās. Tajās draudzēs, kur nav pozitīvas attieksmes pret dvēseļkopšanu, veidojas liekulība un divkosība.
Izvēle iet dvēseļkopšanas ceļu nozīmē uzdod jautājumu – kur es atrodos šajā procesā? Man ir jāatrod pašam sevi. Tas nozīmē, ka mums visiem ir nepieciešama dvēseļkopšana. Pilnīgi visiem! Viens no principiem ir: dvēseļkopējs bez dvēseļkopēja nav dvēseļkopējs. Viņš var palīdzēt citiem tikai tik daudz, cik tālu pats ir aizgājis šajā procesā. Ja kādu interesē dvēseļkopšana, lai palīdzētu tikai pats sev, tad tas ir aplami. Kāpēc? Paskatīsimies uz psihologiem. Lielākā viņu daļa ir sākuši mācīties psiholoģiju, lai tiktu galā paši ar sevi. Viņi vēlas atrast atbildes uz savām problēmām. Tomēr viņi tās neatrod, jo patiesa dvēseļkopšana ir saistīta ar palīdzēšanu otram. Tā nav individuāla pašpalīdzība. Tā vienmēr ir saistīta ar kalpošanu citam. Man var palīdzēt cits dvēseļkopējs, bet ne es pats sev. Kristū nebija nekāda egocentrisma, Viņš pilnībā sevi nodeva kalpošanai citiem.
Dvēseļkopšana ir arī “samierināšanas” jeb “izlīdzināšanās” kalpošana (2.Kor.5:18-20). Tā palīdz iegūt harmonijas stāvokli, kurā nepastāv personības dalīšanās. Samierināt – tas nozīmē atgriezt pirmatnējā stāvoklī, kad viss organisms nonāk harmonijā. Mēs gribam palīdzēt cilvēkam nonākt sākotnējā jeb “nulles” stāvoklī.
Galvenais dvēseļkopšanas instruments – Dieva Vārds
Dieva Vārds ir svarīgākais instruments dvēseļkopšanā. Jāņa evaņģēlijā 8:32 ir rakstīts: “Jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” Šis princips ir vienkāršs – ja tu nezini, kas patiesībā notiek ar cilvēku, tu nevarēsi viņam palīdzēt. Dvēseļkopšanas procesā vienmēr aktuāls ir jautājums: “Kas ir patiesība?” Jāzina, ka šī patiesība nav tikai taisnība vai viedoklis. Taisnība un patiesība ir divi dažādi jēdzieni. Mana taisnība var būt arī nepatiesa. Mana taisnība var būt mans subjektīvais viedoklis par patieso stāvokli. Bet patiesība ir tas viss, kas vienmēr ir nesatricināmi uzticams. Un, ja es vēršos pie mūžīgi uzticamās taisnības, tad man vienmēr būs nepieciešama tās atklāsme. Un šī atklāsme nav manā vārdā, manā viedoklī vai manās akadēmiskajās zināšanās, bet tā ir Dieva atklāsmē. Tieši tāpēc mēs vēršamies pie Dieva Vārda, kas ir patiesības avots. Pāvila 2.vēstulē Timotejam 3:16 teikts:
Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā.
Atšķirībā no mums Dieva Vārds vienmēr objektīvi skatās uz lietām. Dievs mums ir devis Svētos Rakstus kā instrumentu:
· mācīšanai – par dzīves pamatiem;
· vainas pierādīšanai – par sociālām attiecībām, kas ir pretrunā ar Svētajos Rakstos atklāto patiesību;
· labošanai – norādot uz iespējamiem soļiem, lai izlabotu padarīto;
· audzināšanai taisnībā – nostiprinot patiesībās ar pastāvīgu pamācīšanu.
Tad, ja nezinām Rakstus, mēs nespēsim nevienam palīdzēt. Dvēseļkopšana principā vienmēr ir kerigmātiska izglītošana. Grieķu vārds kerigma ir lietots Jaunajā derībā ar nozīmi “Dieva Vārda satura pasludināšana”(Mat. 3:1; Lk. 4:18-19; Rom. 10:14). Dvēseļkopšanu, kurā izmanto Bībeli un Dieva atklāsmi, var saukt par kerigmātisku dvēseļkopšanu. Bez Dieva Vārda būs tikai psiholoģiska padomdošana.
Protams, nav jāsaprot burtiski, ka Bībele vai krusts ir jāuzliek uz cilvēka galvas un tad jāmēģina viņu atbrīvot no dēmoniem. Neviens dēmons neaiziet, ja cilvēkam sit ar Bībeli pa galvu! Tā varbūt ir harizmātiskā dvēseļkopšana, bet ne kerigmātiskā, kas balstās Dieva dotajā atklāsmē – Dieva Vārdā.
Ir arī citi dvēseļkopšanas veidi. Piemēram, psiholoģija. Vārds “psihe” (psychi) tulkojumā no grieķu valodas nozīmē “dvēsele”. Psiholoģija ir zinātne, kas principā ir spējīga tikai uz tādiem secinājumiem, kas balstīti cilvēka intelektā. Psiholoģijā nekad neviens neteiks, ka cilvēkam ir gars. Psiholoģija par garu neko nezina un to nesaprot. Labākajā gadījumā psiholoģija var noteikt cilvēka dvēselisko stāvokli. Protams, ir iespējams cilvēkam palīdzēt tīri psiholoģiski, izmainot uzvedības paradumus, skatījumu uz lietām, sejas izteiksmi utml. Bet tā nebūs kerigmātiska dvēseļkopšana, kuras pamatā ir Dieva Vārds. Palīdzība cilvēkam bez Dieva Vārda un Viņa dotas atklāsmes nebūs dziļa.
Tātad - dvēseļkopšanas darba izejas punkts ir rūpes par otra cilvēka stāvokli. Mēs noskaidrojam cilvēka stāvokli, saprotam viņa situāciju un izrādām savu rūpi. Ja neesam patiesi norūpējušies par cilvēku, tad nespēsim viņam palīdzēt.
Otrkārt, dvēseļkopšanas darbam ir jābūt kristocentriskam. Mēs palīdzam cilvēkam, vedot viņu pie Kristus. Cilvēkiem var palīdzēt tikai Jēzus, nevis mēs, jo glābšana ir Dieva Vārdā, nevis mūsu runās.
Bez tam dvēseļkopšana ir arī uz brālību centrēta. Tad, ja es nemīlu cilvēku, kam kalpoju, es viņam nepalīdzēšu.
Nākamreiz apskatīsim paša dvēseļkopēja lomu un atbildību dvēseļkopšanas darbā.
Izmantojot fragmentus no Johanesa Raimera grāmatas “Dvēseļkopšanas pamati draudzē”, materiālu sagatavoja Dainis Pandars