Dvēseļkopšana pēc Reformācijas
Lai izprastu dvēseļkopšanas praksi un biblisko pamatojumu, turpinām iedziļināties tēmā par dvēseļkopšanas attīstību kristīgajā baznīcā līdz mūsdienām. Šoreiz apskatīsim tās attīstību no Reformācijas laika līdz mūsdienām.
Reformācija izmainīja kristietību un it īpaši Romas-katoļu baznīcu. Kā reakcija uz Reformāciju tika organizēts Tridentas koncils (1545-1563), kurā ne tikai tika apspriestas protestantu apsūdzības katoļu baznīcai, bet tas izmainīja arī dvēseļkopšanas attīstību. Ja pirms tam klosteri iesaistījās draudzes garīgajā aprūpē, tad koncils nosprauda robežu un šo atbildību uzticēja vietējo draudžu bīskapam un draudžu mācītājiem.
Ignācijs Lojola.
Lielu devumu ticīgajiem ir devis Jezuītu ordeņa dibinātājs (1540) Ignācijs Lojola, kurš uzskatīja dvēseļkopšanu par svarīgāko uzdevumu. Dvēseļkopšanā viņš fokusējas uz sarunu, kurā tiek noskaidrota cilvēka problēma un piemērota konkrētu garīgo vingrinājumu disciplīna. Tās mērķis – cilvēka garīgā izaugsme un Dievu pagodinoša dzīve. Svarīgākais vingrinājums ir lūgšana, kurā cilvēks var pietuvoties Dievam un mācīties dzīvot, paklausot Viņa gribai. Cilvēkam šajā procesā atbalstu sniedz dvēseļkopējs, un šāda atbalsta kultūra bija pamats ordeņa darbībai.
Anabaptisti.
Paralēli reformātiem, attīstījās arī anabaptistu kustība, kas atšķirībā no pirmajiem, atteicās no idejas par valsts baznīcu. Viņi uzsvēra jaunpiedzimšanas nozīmi, kā pamatnosacījumu draudzes locekļa statusam. Ne kristība, bet gan grēku nožēla un jaunpiedzimšana padara cilvēku par Dieva bērnu, uzsvēra anabaptistu līderi - Fēlikss Mankss (1498-1527), Konrads Grēbels (1498-1526), Menno Simons (1416-1561) u.c. Anabaptisti uzsvēra nevis vienkārši ticību, bet gan sekošanu Kristum, kas ir vienīgais veids, kā iepazīt Kristu. Māceklība un garīgā audzināšana bija anabaptistu centrā. Taču sekošanas Kristum nosacījums bija – būšana kristīgā kopienā un apzināta nošķiršanās no pasaules. Taču šādas nostājas rezultātā, radās kristīgās kopienas, kas atsvešinājās no pasaules un dvēseļkopšana drīzāk kļuva par kopienas sargāšanas instrumentu, kas atnesa farizejiskumu un ļāva pazaudēt ārmisijas skatījumu anabaptistu kustībā, trīs paaudžu laikā pārtopot par tradicionālu menonītu draudzi.
Piētisms.
17.gs. sākumā Reformācijas vilnis Eiropā bija apsīcis. Kristieša uzsvars bija uz “pareizu ticību”, nevis dzīvi. Piepildījās anabaptistu bažas par formālismu – pareiza ticība bez pareizas prakses, apstādinot garīgo attīstību. Uz to reaģēja piētistu kustība, kas pretojās vienkāršai intelektuālai kristietībai uzsverot kristieša svēttapšanas nepieciešamību. Piētismu vislabāk raksturo trīs termini – Bībele, ticīgo kopīgā priesterība un svēttapšana. Piētisma pamatlicējs teologs Fīlips Jakobs Špēners savā grāmatā “Piadesideria” (1675) uzsver, ka bez personīgas dievbijības cilvēks neizglābsies. Personīga grēku nožēla, jaunpiedzimšana un dzīve svētumā un dievbijībā kļūst par pamatterminiem piētismā. Ticība no darbiem netiek atdalīti. Piētiskā dvēseļkopēja uzdevums – palīdzēt ticīgam cilvēkam saprast Dieva Vārdu un pielietot To ikdienas dzīvē. Kā viens no galvenajiem instrumentiem šajā uzdevumā tiek pielietots mājas grupas princips, kurā katram ticīgajam bija jādzīvo atklāta garīgā dzīve. Šo principu pielietoja ar hernhūtieši grāfa Cincendorfa vadībā (1700-1760), kas pārmantojās arī vēlāk neatkarīgās brāļu draudzēs, tai skaitā Latvijā. Paralēli iknedēļas mājas grupām, piētismā tiek likts uzsvars arī uz individuālo dievbijības praktizēšanu. Īpašu ieguldījumu tajā sniedz Johana Arnta (1555-1621) un Ludviga Hofakera (1798-1828) literatūra. Piētisms radīja sākumu individuālai dvēseļkopšanai attiecībā uz katru draudzes locekli, kultivējot ideju par draudzes locekļu rūpēm vienam par otru.
19.-20. gadsimts.
Par mūsdienu dvēseļkopšanas tēvu akadēmiskā skatījumā tiek uzskatīts Frīdrihs Šleiermahers (1768-1834). Viņš apraksta četrus galvenos dvēseļkopšanas principus:
Pirmkārt, īpašā dvēseļkopšana, kas ir darbs ar cilvēku, kurš ir pazaudējis ticību vai ticības pamatus. Tās uzdevums ir ne tikai palīdzēt ticīgajam “atgriezties ticībā”, bet arī palīdzēt iegūt to garīgo stabilitāti, kas palīdzētu viņam patstāvīgi turēties pretī ticības uzbrukumiem. Šī, uz indivīdu koncentrētā dvēseļkopšana, kļūs par pamatu 19.-20.gs. rietumu kristietībā.
Otrkārt, pastorālā dvēseļkopšana. Jāatzīmē, ka atšķirībā no pareizticības un katolicisma, protestantismā dvēseļkopšana kā vadības elements ir maz pazīstams. Šajā gadījumā dvēseļkopšana nav vienkārša individuāla saruna ar ticīgo, bet gan darbs ar visu viņa kontekstu – ģimeni, draudzi un viņa dzīves apstākļiem. Pēc Šleiermahera uzskata, draudze kļūst par svarīgu dvēseļkopšanas telpu.
Treškārt, somatiska darbība draudzē. Dvēseļkopšana netiek nodalīta no draudzes celšanas, un katra individuāla dvēseļkopšana principā būtu jāvirza kolektīvisma virzienā. Tas nozīmē, ka draudzē ikvienam vajadzētu rūpēties par otru.
Ceturtkārt, pasaules dvēseļkopšanas iespējas. Šleiermahers nenoliedz kultūras, dzejas, literatūra, mūzikas un citu līdzekļu pozitīvu ietekmi kristieša garīgās personības veidošanās procesā. Atvērtajām durvīm uz pasauli ir bijis pozitīvs iespaids dvēseļkopšanas zinātnes attīstībai, taču pastāv arī bīstamība pazaudēt tās garīgumu un ieviest pasaulīgas dvēseļkopšanas metodes baznīcā.
Taču alternatīvas dvēseļkopšanā pasaules mērogā tomēr nepastāv. Kāpēc? Jo mēs dzīvojam cilvēku pasaulē, kuru radījis ir Dievs. Cilvēku spējas un dāvanas ir no Dieva. Viņu analītiskā domāšana ir no Dieva. Zinātnes novērojumi principā neiet pret Dievu. Vienīgi zinātnes novērojumu vai atklājumu interpretācija gan izriet no attiecīgā cilvēka pasaules skatījuma. Mūsu pasaules uzskats ir biblisks, un tur, kur mēs lietojam zināšanas un atklājumus apkārt esošajā pasaulē, izejot no bibliskās perspektīvas, baidīties no sinkrētisma un dvēseļkopšanas pieejas sekularizācijas nav vajadzības. Cilvēka dvēseles novērojumi pastāv gan socioloģijā, gan psiholoģijā, gan neiroloģijā, un tas palīdz iegūt kādu informācijas bāzi par cilvēka dvēseles stāvokli un diagnosticēt attiecīgo problēmu. Taču bez dievišķās iejaukšanās, palīdzība cilvēkam dvēseļkopšanas procesā būs stipri ierobežota un bieži vien bezspēcīga nest ilglaicīgus un paliekošus rezultātus.
Turpmākajos rakstos apskatīsim dvēseļkopšanu Jaunajā Derībā un bibliskos terminus un praksi.
Izmantojot fragmentus no Johanesa Raimera grāmatas “Dvēseļkopšanas pamati draudzē”, materiālu sagatavoja Dainis Pandars