Par māceklības kultūras veidošanu draudzē
Priekšvārds grāmatai "Māceklības kultūras veidošana"
Lai izmainītu pasauli, Jēzum vajadzēja trīs gadus un 12 cilvēkus. Cik gadus un cik cilvēkus mums vajag, lai izmainītu savu ciemu un pilsētu? Kas Jēzus kalpošanā bija tāds, ko mēs 21.gadsimta kristīgie vadītāji nedarām? Ko no tā, ko mēs darām, mums vajadzētu pārstāt darīt, un ko mums vajadzētu sākt darīt? Mēs varam izvairīties no šiem jautājumiem, vai arī ļaut šiem jautājumiem mūs mudināt meklēt atbildes.
Sāku meklēt atbildes uz šiem jautājumiem, kad savā personīgajā kalpošanā nonācu līdz “izdegšanas” robežai. Likās, ka visa ir tik daudz, bet liela rezultāta no izdarītā nav. Draudzē aktivitāšu daudz, taču darītāji vieni un tie paši. Kur rast jaunus vadītājus un kam deleģēt atbildības? Vai mācītājam jābūt noalgotam, lai viņš viens visus vadītu, ganītu, skolotu, evaņģelizētu un dziedinātu? Vai gadījumā mācītājs nav tas, kuru esam padarījuši par galveno varoni, kad viss ir labi, un galveno grēkāzi, kad viss ir slikti? Varbūt mācītājs draudzē ir kļuvis svarīgāks par Kristu? Kā saka “Viņam tak maksā (ja vispār maksā), lai nes atbildību!” Šāda draudzes kultūra ir pasaulīga, jo nes sevī patērētāju domāšanas veidu. Tādās draudzēs parasti 80% draudzes darba paveic 20% no draudzes locekļiem!
Savā grāmatā “Kā veidot māceklības kultūru” Maiks Brīns saka: “Ja gribiet celt daudzi, jums varbūt veidosies arī kādi mācekļi. Bet, ja veidosiet mācekļus, jums vienmēr būs arī draudze.” Lietojot šo principu, esmu apzinājies māceklības nozīmi kalpošanā, ko pēdējo divu gadu laikā esmu centies praktizēt. Tas ir palīdzējis ļaut augt jauniem kalpotājiem, deleģēt uzticamiem cilvēkiem autoritāti, priecāties par to, ka draudzē galvenais nav mācītājs, bet Kristus. Šajā grāmatā veiksmīgi ir apkopoti bibliskie principi, kurus Jēzus pielietoja, lai veidotu mācekļus.
Kristus veidoja māceklības kultūru, kurā katrs aicinātais māceklis tika pagodināts ar aicinājumu kļūt par Dieva Valstības nesēju pasaulē. Taču tajā pat laikā neviens no Kristus mācekļiem nevarēja “haltūrēt”, jo no visiem Jēzus prasīja atbildību. Mācekļi bija kopā ar Jēzu, kalpoja kopā ar Jēzu, un vēlāk darīja vēl lielākas lietas kā Jēzus! Māceklības vide paredz ne tikai attiecības ar mācekļiem, bet arī kopīgu kalpošanu. Tas, ko Jēzus izveidoja, bija “paplašinātā” ģimene, caur kuru tika izmainīta visa pasaule. Varētu teikt, ka Jēzus ar mācekļiem bija derības attiecībās, bet tajā pat laikā arī darba attiecībās. To varētu apzīmēt ar grieķu vārdu “oikos”, kādā Jaunās Derības laikos sauca ģimeņu mājsaimniecības, kuras dzīvoja kopā un strādāja kopā.
Zinu, ka paaudzei, kas ir 55 gadi un vecāki, kādas lietas no šī materiāla varētu būt grūtāk saprotamas, jo kultūra ir mainījusies. Ja padomju laikā liels uzsvars bija likts uz zināšanām (“mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties”), tad mūsdienās zināšanas caur internetu ir kļuvušas plaši pieejams ikvienam, un ne tikai vadītājam un sludinātājiem. Tā rezultātā ir izmainījusies veids kādā tiek saprasta komunikācija ar vadītājiem, jo vairāk tiek sagaidīta nevis monologs “no augšas”, bet dialogs kā līdzīgs ar līdzīgu. Vecākā paaudze ir pieredzējusi kultūru, kurā vadītāja pozīcija pati par sevi rada cieņu un bijību, un šai paaudzei daudz raksturīgāks ir individuālisms. Savukārt, mūsdienu kultūrā noteicošais nav vadītāja postenis, bet vadītāja personība – pieredze, spēja veidot attiecības un viņa harizma. Tāpēc, arvien vairāk par labiem vadītājiem sauc tos, kuri ir spējuši izveidot ciešas attiecības ar saviem sekotājiem, atverot ne tikai viņiem savas zināšanas, bet arī savu dzīvi un pieredzi.
Kā veidot māceklību kultūru, kurā “pērkona balss” no kanceles un vainas apziņu izraisošas svētrunas, vairs “nestrādā”? Kultūrā, kurā ikviens dzirdētais vārds tiek ievadīts interneta meklētājā un tiek atrasti neskaitāmi daudz viedokļi un atziņas par to? Kultūrā, kurā daudzi jūtas kā “eksperti” un caur sociāliem medijiem ir plaši pieejama atgriezeniskā saite? Mūsdienu kultūra ir kļuvusi pragmatiskāka, vizuāli orientētāka, atklātāka un daudzšķautņaināka. Metodes, kas strādāja agrāk, vairs nestrādā šodien. Maiks Brīns savā grāmatā piedāvā veidus, kas ļoti praktiski, saprotami un vizuāli izskaidro māceklības principus, kādus Jēzus pielietoja veidojot savu māceklības kultūru. Principi ir ģeniāli vienkārši. Man, kā vizuālajā paaudzē uzaugušam, tie bija ļoti viegli saprotami un uztverami. Tie man ir palīdzējuši daudziem cilvēkiem palīdzēt ieraudzīt, ko Dievs mēģina viņiem pateikt un ko Viņš aicina mainīt savā dzīvē.
Šī grāmata man lika ne tik ļoti pārvērtēt savas zināšanas, cik savu sirdi. Es sapratu, ka tikai ar zināšanām par Dieva Vārdu, es varu veidot mācekļus, kuri daudz zina Dieva Vārdu. Bet, ja es gribu veidot Kristus mācekļus, kas arī dara Dieva prātu, tad jāsāk to darīt arī pašam. Nevelti Dieva Vārds saka: “esiet vārda darītāji un ne tikai klausītāji, paši sevi maldinādami.” (Jēkaba 1:22). Man patīk arī grāmatā norādītais princips, ka, lai sekmīgi varētu veidot citus par Kristus mācekļiem, arī man pašam ir nepieciešams kāds, kurš man palīdz kļūt par pilnīgāku Kristus mācekli. Tas mani ir mudinājis meklēt pieredzējušākus ticības brāļus, kas ir daudz palīdzējuši manā ticības ceļā.
Ja kādam liekas, ka šī grāmata ir kārtējā “ņemam un darām” formula, kurā ir visi atrisinājumi mūsu problēmām, tad var teikt, ka tā nav. Šī grāmatā nepiedāvā šādas formulas, jo tās varbūt strādā vienā kultūrā, bet nestrādā citā. Tas, uz ko aicina šī grāmata ir Dieva gribas meklēšana katrā situācijā. Cauri grāmatai iet cauri princips “Ko tev Dievs saka un ko tu darīsi šīs lietas labā?” Tas palīdz virzīt māceklību no teorijas uz praksi! Tāpēc arī māceklībā ir svarīga ne tikai saņemtā informācija un parādītais piemērs, bet arī spēja saprasto pielietot saviem apstākļiem un situācijai.
Tāpat kā mainās mode, stils un kultūra, tā arī māceklības ārējais izskats būs citādās Jēzus laikos, hernhūtiešu laikos, padomju laikos un 21.gadsimtā. Taču visos laikos būs vajadzīgs ķermenis un apģērbs. Tāpat arī visos laikos būs vajadzīga kristīgā ticība un māceklība, kas palīdz ietērpt Kristus vēsti apkārtējai videi saprotošos vārdos. Šī grāmata aicina tieši uz to – ietērpt kristīgo vēsti 21.gadsimta rietumu kultūrai saprotamā māceklības valodā!
Dainis Pandars
Ogres Trīsvienības baptistu draudzes mācītājs
“Stratēģiskā attīstības centra” (SĀC) komandas loceklis
